Cilvēkiem būtu mazāk paranoiski jābaidās. Intervija ar pētnieku par drošību un brīvībām pandēmijas laikā

  • Post category:Interesanti
  • Reading time:14 mins read
Cilvēkiem būtu mazāk paranoiski jābaidās. Intervija ar pētnieku par drošību un brīvībām pandēmijas laikā

Alkas pēc brīvības un nepieciešamība būt drošībā – tie ir iekšējie un arī ārējie stāvokļi, kas atrodas uz vienas ass. Tie nemitīgi savstarpēji mijiedarbojas, tos ietekmē ārēji un iekšēji satricinājumi. Kā justies drošībā, bet nepazaudēt savu brīvību? Tas var būt, un var arī nebūt retorisks jautājums. Ko politikas zinātne par to saka? Ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociēto profesoru Visvaldi Valtenbergu Latvijas Radio 6 Latvijas Universitātes (LU) radio NABA raidījumā “Zāle” sarunājas Sanita Rībena.

Sanita Rībena: Ar ko pandēmija ir aktuāla politikas zinātnes kontekstā?

Visvaldis Valtenbergs: Ekonomiskajam palēninājumam un arī sociālās dzīves pārveidei, kas seko šai pandēmijai, ir ārkārtīgi politizēts raksturs, liekot arī politikas zinātniekiem pievērst uzmanību šim fenomenam, pētot tā ietekmi uz iedzīvotāju izvēlēm, valdību īstenotajiem pasākumiem, cilvēktiesību ierobežojumiem un to pamatotību, kā arī analizēt, vai izvēlēti piemērotākie līdzekļi, kas nodara mazāko kaitējumu, vienlaikus sniedzot lielāko ieguvumu. Šie jautājumi, kas ir politikas zinātnes uzmanības centrā, protams, lielā mērā pārklājas arī ar socioloģijas, ekonomikas, antropoloģijas studijām, un politiskā dimensija ir viena no tām.

Lai ierobežotu cilvēktiesības, jābūt ļoti pamatotiem kritērijiem. Kādi tie ir?

Cilvēktiesību ierobežošanu ļoti nopietni izvērtē Rietumu demokrātijas, bet nepilnīgas demokrātijas un autoritāri režīmi tās ierobežo ātri, nepārdomāti un domājot tikai par kolektīvo labumu. Tiesiskā un demokrātiskā valstī cilvēktiesības ierobežojamas tikai, ja vajadzība atbilst skaidri definētiem kritērijiem, kas ļoti daudz apspēlēti dažādos autoritatīvu tiesu, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas, spriedumos, un tie ir par atbilstību, ka šie kritēriji patiešām dod noteiktu efektu, ka tie ir samērīgi, jo nevar būt tā, ka ar lielgabalu šaujam zvirbuļus. Loti svarīgs kritērijs ir arī proporcionalitāte, ka esam apsvēruši visus iespējamos risinājumus, kas vēl var būt bez pulcēšanās un vārda brīvības ierobežojumiem, un tiešām esam nonākuši pie tā, ka cita varianta vairs nav.

Dažāda veida teorijas mums stāsta, kāda ir pasaule vai kāda tā varētu būt – mums iedod fokusu vai filtru, caur kuru varam palūkoties uz notikumiem, kas norisinās. Vai arī šī brīža situācijā mēs varam vismaz teorētiski ar to paspēlēties?

Kad braucam mašīnā un priekšā ir liels sastrēgums, tad pirmais, ko prāts vēlas noskaidrot, ir, kad tas sastrēgums beigsies un kas tur priekšā notiek. Nepacietīgākie šoferīši izkāpj ārā un prasa priekšējiem – kas tur notiek, ko darīt – griezt apkārt vai gaidīt? Līdzīgi arī šobrīd ar valsti un iedzīvotājiem – mēs jau arī gribam kaut kādu skaidrību par to, kas notiek, lielās neziņas un apdraudētības situācijās cilvēks mēģina šo informāciju savākt, viņa prāts ir iekārtots, lai viņš veidotu kaut kādus īsceļus uz dažādiem informācijas avotiem.

Cilvēkiem būtu mazāk paranoiski jābaidās. Intervija ar pētnieku par drošību un brīvībām pandēmijas laikā

Satiksmes sastrēgums

Foto: EPA, ALEXANDROS BELTES

Politiskajā komunikācijā sākotnēji valdīja pieņēmums, ka informāciju var nodot lineāri – ir raidītājs, ir saņēmējs, un raidītājs vēsta to, ko, viņaprāt, saņēmējam vajadzētu zināt. Realitātē līdz ar faktiski 80., 90. gadiem šīs politiskās komunikācijas modelis nestrādā, tāpēc ka starp sūtītāju un saņēmēju ir vesela rinda filtru un liela daļa informācijas līdz cilvēkiem nenonāk. Politiskās komunikācijas modeļi ir kļuvuši daudz, daudz sarežģītāki, un īpaši tiek uzsvērta konteksta nozīme – to veido mūsu personiskie uztveres faktori, sociālie kontakti un sociālais konteksts – tuvinieki, draugi, autoritātes, kurām mēs varbūt sekojam sociālajos tīklos utt., kā arī informatīvais fons, piemēram, tas, ko saka mediji, ko saka valdība, ko saka lielākie, pamanāmākie komunikācijas spēlētāji.

Kādas teorijas vai filtri mums palīdzētu saprast, kas notiek un kā ir “pareizi” vai “nepareizi” brīvības un drošības kontekstā?

Esmu pamanījis sešas rīcībpolitikas pieejas, kas parādījušās kā valstu atbildes pandēmijai. Pirmā ir utilitārisms, kurā galvenais ir lielākā kopējā labuma princips, lai glābtu kopējo kuģi, atstājot aiz borta tos, kas to šūpo. Šāda pieeja zināmā mērā ir ļoti tehnokrātiska, bet uz tādas balstās arī sabiedriskās veselības koncepcija, ka mums ir jānodrošina maksimāla iespējamība sistēmai sniegt cilvēkiem aprūpi.

Utalitārismā mēs arī izsveram, kas ir lielāks ieguvums ekonomikai – daudz ierobežojumu un uz noteiktu, ne pārāk ilgu laiku, vai tomēr nelieli ierobežojumi, bet uz ilgu laiku.

Taču, lai šāda pieeja varētu strādāt, ir jābūt ļoti skaidrai cēloņu seku sakarībai, ka noteikts pasākums dos noteiktu efektu, tāpēc mums ļoti labi jāpārzina tā paša vīrusa darbības mehānisms, taču, lai arī zinām vairāk nekā pandēmijas sākumā, arī tagad līdz galam daudz kas nav skaidrs un šī informācija nav pietiekama.

Otra pieeja ir antikategoriskais imperatīvs, kurā galvenā prioritāte ir cilvēku dzīvību glābšana, nevis ekonomika, nosakot būtiskus saimnieciskās darbības ierobežojumus. Mīnuss šādai pieejai ir tas, ka tas ir sakāpināts risinājums, jo, lai gan netiek nodarīts liels kaitējums cilvēku dzīvībām, būtisks kaitējums tiek nodarīts cilvēku nodarbošanās iespējām, dzīvēm, attiecībām. Var izglābt dzīvības, bet šiem cilvēkiem vienkārši nav darba un nav, ko ēst.

Cilvēkiem būtu mazāk paranoiski jābaidās. Intervija ar pētnieku par drošību un brīvībām pandēmijas laikā

Covid-19 sejas maska

Foto: Freepik

Tad ir libertārisma pieeja, kas saka, ka nekādā gadījumā nedrīkst ierobežot brīvības un viss, kas saistīts ar izolācijas, sociālās distancēšanās pasākumiem un masku valkāšanu, tiek interpretēts kā brīvības ierobežošana. Kolektīvo labumu šis risinājums nepiedāvā, un tajā nav samērīguma. Es neteiktu, ka šis scenārijs izpaužas noteiktā valstī, bet šī ir politika, ko aizstāv noteiktas sabiedrības grupas.

Nākamā ir ļoti mūsdienīga pieeja, par ko runā Džordžo Agambēns, kurš 2005. gadā uzrakstīja grāmatu par drošībošanu jeb securitization, uzmanības centrā liekot sabiedrības drošību. Galvenais arguments ir, ka valdībai ir jādod maksimāli liela rīcības brīvība ārkārtas situācijās. Šāda veida risinājumu demokrātiski tiesiskās valstīs ne vienmēr vērtē pozitīvi, bet svarīgi ir, ka šī vara balstās uz ekonomiskas pielietojamības principu, pieņemot, ka cilvēki paši spēs organizēties un viens otru uzraudzīs, tādējādi centrālajai varai būs jāpielieto daudz mazāk varas, lai apspiestu, kontrolētu, līdzīgi kā tas ir noticis totalitāros režīmos.

Tas ir tā kā ziņotāju institūcija, aģentu tīkls, kas ziņo viens par otru?

Jā, un arī dažāda veida izsekošanas ierīces, novērošanas kameras, kas palīdz šo sabiedrības uzraudzīšanu mūsdienās ieviest. Un pēdējā rīcībpolitikas pieeja ir par krīzi kā iespēju. Esam daudz dzirdējuši par to, ka pēc šīs krīzes daudz kas mainīsies, nekas vairs nebūs tā, kā bijis iepriekš, to savās runās ir uzsvēruši intelektuāļi, politikas veidotāji. Slovēņu teorētiķis Slavojs Žižeks uzskata, ka šī krīze veidos jaunus pamatus tādai solidārākai, līdzsvarotākai globālai ekonomikai.

Lai paplašinātu redzesloku, sociālajos tīklos sekoju ļoti dažādiem cilvēkiem un, šķiet, varu saskaitīt apmēram 10 dažādus virzienus, kā var radikalizēties. Man ir radies iespaids, ka, ja cilvēki ir nobijušies, viņi meklē dažādus glābšanas riņķus. Pati martā biju ļoti nobijusies, sekoju notikumiem Ķīnā un Itālijā un kādu nedēļu neizgāju no mājas, tāpēc zinu, kāds ir baiļu radītais iekšējais stāvoklis. Cik nopietns spēlētājs ir šīs bailes?

Tad ir jautājums, kāpēc šis baiļu fons tiek radīts. Vai šīs baiļu fons ir objektīvs, ko cilvēki paši rada, vai šis baiļu fons tiek pastiprināts, vai arī šis baiļu fons ir pieņemts, tā kā bailēm ir jābūt.

Ir dažādas teorijas par to, kāpēc politiskajā komunikācijā tiek izmantotas bailes, bet viens no būtiskiem risinājumiem ir tāds, ka šajās bailēs cilvēks meklē autoritāti, kurai uzticēties vai kurai nodot savu trauksmi, tāds psiholoģisks mehānisms.

Ir trīs standarta reakcijas – pirmā ir tāda, ka mēs noslēdzamies, ignorējam, otrā ir agresija, trešā – mēs mēģinām rast izskaidrojumu šīm bailēm, pieķeroties viltus ziņām, konspirāciju teorijām un puspatiesībām un skeptiski izturoties pret visu pārējo, kas neatbilst šai cilvēka izveidotajai domu gaitai.

Tagad reizēm var novērot, ka cilvēki mēdz rīkoties kā bērni – vai nu viņi dusmīgi kliedz viens uz otru, vai masku nēsāšanas pretinieki pat sit pārdevējam, apsaukājas viens uz otru. Lai vai ko mēs domātu par valsti, kurā mēs dzīvojam, mums tomēr ir tiesiskās iespējas to risināt kā pieaugušiem cilvēkiem.

Vēl pirms visām tiesu instancēm mums ir iespēja pierādīt politikas veidotājiem, ka ir noteikti argumenti, kas jāņem vērā attiecībā uz to, vai ierobežojums strādā vai nestrādā. Lai izveidotu labu, pamatotu argumentāciju, nepieciešams laiks un resursi, un ne visi cilvēki jūtas pietiekami droši, lai novērstos no ikdienas darbiem, sagatavotu argumentāciju tiesvedībai. Bet tas ir arī jautājums par politiskās kultūras fonu vai drīzāk par tā neesamību.

Šis fons lielā mērā parāda to, kāda ir cilvēku spēja domāt šādās kategorijās, ka katram ir iespēja, instrumenti, lai protestētu, ka lēmumus varu pārsūdzēt.

Kāpēc tas nenotiek, kāpēc ir šī pasivitāte? Pasivitāte kopumā ir vairāk iedomāta. Pirmais skaidrojums ir tāds, ka Latvijā ir daudz publiskajā sektorā strādājošo, kurus šie ierobežojumi skar ļoti maz vai vispār neskar, viņiem ir ļoti grūti iekāpt to cilvēku kurpēs, kuriem patiešām ne tikai nav iespējas strādāt, bet viņa darbības virzienam vispār nav objektīvu iemeslu attīstīties.

Kamēr vien cilvēks ir dzīvs, viņš attīstās, pakļauj sevi riskam, tāpat arī sabiedrība – kamēr tā atrodas kaut kādā teritorijā, tikmēr riski un kaut kādas problēmas ir neizbēgamas. Tas ir līdzīgi kā ar mazu bērnu – drošāk viņu ielikt sētiņā, lai viņš neko nepaņem, neļaut viņam neko, aizliegt, nevis riskēt, ka viņš varbūt sadauzīsies vai nokritīs. Bet no otras puses – tā viņš neattīstās, un tādā veidā, iespējams, viņš iegūs arī kādas mentālas saslimšanas, jo būs uzaudzis skapī vai sētā. Arī sabiedrības pamatam ir jābūt veselīgam, tas nevar būt tāds, ka atsevišķas sabiedrības grupas ir lemtas vai nu nāvei no vīrusa, vai arī nāvei no bada.

Jā, un svarīgi ir nepazaudēt plašāku situācijas skatījumu, jo bailēm, īpaši paranoiskām bailēm, ir tendence sašaurināt mūsu uztveres lauku un likt fokusēties uz kaut ko vienu, jo krīze bieži vien liek kaut ko vienu atrisināt, bet nekad nav tā viena risinājuma nevienai, arī šai kovidkrīzei, ir vairākas frontes, vairāki virzieni. Tāpēc ir būtiski neļaut baiļu kontekstam ietekmēt mūsu spēju spriest racionāli. Būšu banāls, bet tas ir kaut kas tāds, ko cilvēks ir spējīgs izdarīt, ja viņam ir instrumenti. Mēs arī esam ļoti daudz gājuši uz priekšu gan tehnoloģiju, gan medicīnas attīstībā, bet tajā pašā laikā mūsu psiholoģiskās standartreakcijas bieži vien ir tādas pašas kā pirms desmitiem tūkstošiem gadu, tāpēc mums iet ļoti grūti ar šo jauno pasauli.

Mēs esam novecojuši, daļa mūsos ir kā sens dinozaurs.

Jā, un tam senajam dinozauram ir jātop jaunākam, jāizaug. Bet tas nav jautājums par izglītības sistēmu, tas ir jautājums par cilvēka emocionālajām un prāta spējām, kas, manuprāt, ir ļoti maz izmantots potenciāls.

Iedomāsimies, ka esam fejas, mums ir brīnumnūjiņas, ar ko uzburt nākotni. Ko tu kā šāds burvis darītu, ņemto vērā to, kāda situācija ir Eiropā un pasaulē, kāds būtu tavs desmit vai trīs soļu ceļš?

Vispirms gribētu atbildēt uz šo jautājumu kā neburvis. Es droši vien vairāk skatītos uz datiem, uz informāciju un zinātni. Visvairāk kontaktu ar slimniekiem ir mājsaimniecībās un ģimenēs, tāpēc cilvēkiem, kas atgriezās no atvaļinājumiem, vajadzēja pavadīt dienas īpašās viesnīcās, doties karantīnā, tad tālāk viņiem viss būtu kārtībā, bet tā vietā viņi devās pie ģimenēm, tikās ar radiniekiem utt. Nav jābūt burvim, lai saprastu, ka šādi risinājumi eksistē, tādu risinājumu praktizēja Taivānā, un tas labi strādāja.

Gribētu, lai mēs paskatītos uz lietām, ko mēs neizdarījām, un mācītos no tām. Ja būtu iespējas, protams, vairāk strādātu pie tā, lai cilvēkiem būtu mazāk baiļu, jo mēs dzīvojam pietiekami drošā sabiedrībā salīdzinājumā ar to, kāda bija situācija 19. gs sākumā, kad nebija centralizētās medicīnas aprūpes sistēmas, kad katrs bija pats par sevi, nerunājot nemaz par melnā mēra laiku, kad nebija nekādas atbalsta sistēmas. Pēc šīm divām – gan baku izplatības, gan mēra izplatības veidojās, protams, arī progresīvas pārmaiņas, bet tas nāca ar lielām sāpēm sabiedrībā.

Avots

Padalies
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •